Bauskas pilsēta

Bauska ir pilsēta Zemgalē, Bauskas novada centrs, 67 km attālumā no Rīgas. Bauskā Mūsa un Mēmele saplūstot izveido Lielupi. Cauri pilsētai iet starptautiskā Via Baltica šoseja. Pilsētā dzīvojošās tautības pilsētu ir saukušas dažādi; vācu Bauske vai Bausken, ebreji Boisk vai Boysk, poļu Pawsk, krievu Бауск.

Fakti par Bauskas vēsturi
 
Mūsu pilsētā četros gadu simtos dažādu notikumu ir bijis pārpārēm, tos visus aprakstīt nemaz nav iespējams. Taču svarīgākās norises var mēģināt atainot.
Vispirms jau jāsāk ar 1609.gadu, kad Zemgales hercogs Frīdrihs Bauskai dāvināja spiedogu ar lauvas attēlu. Šo notikumu var uzskatīt par pilsētas tiesību piešķiršanu. 1615.gadā Frīdrihs dāvāja pilsētai privilēģiju būvēt rātsnamu. Bauskas rātsnams līdz 1740.gadam bija otrs lielākais Latvijā, aiz Rīgas. Savukārt 1635.gadā hercogs pilsētai piešķīra kārtības rulli (to varētu dēvēt par pašvaldības nolikumu), kurā noteica birģermeistara, piecu rātskungu, fogta, rātes sekretāra, bāriņtiesas un pārvaldes tiesas pilnvaras.

17.gs un 18.gs karos pilsētu un pili vairākkārt okupēja gan zviedru, gan poļu karaspēks, gan krievu karaspēks. Lai gan uz Ziemeļu kara laiku attiecināma leģenda par Krievijas cara Pētera I un Polijas karaļa Augusta Stiprā pusdienām uz laukakmens Kalēju ielā, tomēr šie vīri Bauskā nav rādījušies. Toties viņu pretinieks - Zviedrijas karalis Kārlis XII gan Bauskā sabija veselas divas nedēļas un pašrocīgi vadīja pils nocietinājumu uzlabošanas darbus. 1706.gadā krievu karaspēks atkāpjoties pili uzspridzināja, turpmāk tā uz vairākiem gadsimtiem kļuva par pilsdrupām. Nedaudz vēlāk pilsēta zaudēja vēl kādu ievērojamu celtni – 1733.gadā nodega latviešu draudzei piederošā Sv.Trīsvienības baznīca, kas atradās tagadējā Saules dārza vietā. Drīz vien atklājās, ka tā bijusi ļaunprātīga dedzināšana, un vainīgo – septiņpadsmit gadīgo skrodera mācekli Mihaelu Kristoferu Heinšu sadedzināja uz sārta, kas bija sakrauts no baznīcas nodeguļiem. Turpmāk latviešu draudzes dievkalpojumi notika vācu draudzei piederošajā Sv.Gara baznīcā.

1812.gadā Bauskā ienāca Napoleona karaspēka prūšu vienības. Pilsētas tuvumā notika nelielas sadursmes ar krievu karaspēku, bet lielāka kauja izraisījās pie Iecavas. Pilsēta šajā karā daudz necieta, bet tās vizuālo pievilcību 1815.gadā pabojāja negaiss. Zibens iespēra Sv.Gara baznīcas torņa smailē, un to nācās nojaukt. Slaidās torņa smailes vietā tika uzbūvēts zems teltsveida pagaidu jumtiņš, un tas tāds ir palicis līdz šodienai.
Gandrīz visu 19.gs baušķenieku vairākums bija ebreji. Piemēram, 1881.gada tautas skaitīšanas datos redzams, ka no 6058 pilsētniekiem ebreji bija 3631. Tolaik pilsētā bija vairākas sinagogas.

No 1909.gada Bauskā ir pieejami telefona sakari, bet no 1916.gada – pilsētas ielu elektriskais apgaismojums. Tajā pat gadā tika izbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija Bauska – Meitene.

1918.gada 17.novembrī pilsētā notiek pašvaldības vēlēšanas. Jaunievēlētā Pagaidu dome uz pirmo sēdi sanāca 30.novembrī un pirmo reizi pilsētas vēsturē lēmējvaras sanāksme notika latviešu valodā. Nākamajā gadā Bausku nācās divreiz atbrīvot no iebrucējiem: martā no sarkanarmiešiem, bet novembrī no bermontiešiem.

1928.gada vasarā daļu no Bauskas vecpilsētas izpostīja plūdi, ko izraisīja baļķu sastrēgums pie Mēmeles tilta. To var dēvēt par 20.gs lielāko civilo katastrofu pilsētā.

1930.gadā pabeidza moderno speciāli pilsētas pamatskolas vajadzībām celtu ēku, tajā kā apakšīrniece iekārtojās arī Bauskas Valsts ģimnāzija. Tagad šajā ēkā mīt 2011.gadā izveidotās izglītības iestādes - Bauskas sākumskola un Bauskas Valsts ģimnāzija.

1941.gada 14.jūnijā padomju okupācijas varas pārstāvji arestēja un deportēja 88 pilsētniekus.

1943.gadā notika Bauskas 500 gadu jubilejas svinības. Šo jubileju atzīmēja par pamatu izvēloties 1443.gadu, kad pirmo reizi minēta pils celtniecība. 1944.gada vasarā baušķenieki izveidoja brīvprātīgo bataljonu, kas kopā ar citām latviešu un vācu vienībām iesaistījās savas pilsētas aizstāvēšanā pret uzbrūkošo Sarkano armiju. Tas bija vienīgais gadījums visā Latvijā, kad apriņķa priekšnieks saorganizēja brīvprātīgo vienību un piedalījās savas pilsētas aizstāvēšanā. Pusotru mēnesi ilgajās cīņās pilsēta tika smagi izpostīta. 1950.gadā, nolīdzinot drupas vienā vecpilsētas kvartālā, tika izveidots jaunais kolhozu tirgus (tagad – Vecais tirgus).

1954.gadā ekspluatācijā nodots kinoteātris, 1959.gadā – universālveikals, bet 1963.gadā – 2.vidusskolas ēka.

1989.gada 23.augustā cauri pilsētai vijās „Baltijas ceļš”, kad visu triju Baltijas republiku iedzīvotāji simboliski sadevās rokās, lai visai pasaulei demonstrētu vēlmi pēc neatkarības.

1992.gada 11.novembrī tika atklāts ar zemgaļu kareivja skulptūru rotātais Brīvības piemineklis (akmenī kaltā pamatne pilsētu rotā kopš 1929.gada).

2008.gada 18. novembrī turpat blakus tika atklāta piemiņas vieta cīnītājiem pret padomju okupācijas varu un represētajiem.