Iecavas vārds rakstos pirmo reizi minēts 1492.gadā, kad ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofens izdevis dokumentu par Iecavas un Mežotnes zemnieku pienākumiem pret muižu.
Tomēr ir senākas liecības par to, ka šajā novadā dzīvojušas zemgaļu ciltis. Tagadējās Iecavas centrā atradusies zemgaļu apdzīvotā Upmales zeme un tās novads Pūtelene - ap Misas upi. Iecavas upes krastā atrasti daudzi senlaiku priekšmeti, pat no akmens laikmeta - kara cirvis, darba cirvji u.c. Izpētītas arī divas agrā dzelzs laikmeta un vienas vēlākā vēsturiskā laika kapenes.
14.gs. Iecavu pakļāva Livonijas ordenis, no 16.gs. vidus līdz 18.gs.beigām tā bija Kurzemes hercogistes sastāvā. 1567. gadā ar Kurzemes hercoga pavēli tika nodibināta atsevišķa Iecavas-Lambārtes draudze, kuras vajadzībām 1641. gadā sāka celt luterāņu baznīcu. Kurzemes hercogistes laikā 1652.-1845.g. Iecava kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīrdzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Dzelzāmurā darbojās dzelzsceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzsvirpotava. Ražoja lielgabalus (divus no tiem tagad var apskatīt Iecavas centrā), lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus.
Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai Iecava kļuva par kroņa muižu. 1795. gadā muižu ieguvis savā īpašumā grāfs Pēteris fon der Pālens, kam Krievijas ķeizariene Katrīna II dāvina pirms tam rentēto Lieliecavas muižu un tā nonāca Pālenu dzimtīpašumā „uz mūžīgiem laikiem”. Grāfa Pālena valdīšanas laiks atnesa Iecavai rosīgu uzplaukumu - 18. gadsimta beigās tiek uzbūvēta Iecavas pils, 1795.-1890.g. radīts angļu stila ainavu parks 17,2 ha platībā, kurā ir liela vietējo lapu koku sugu un svešzemju sugu daudzveidība.
Napoleona I iebrukuma laikā 1812. gadā Iecavas apkārtnē notikušas ievērojamas cīņas. Franču iebrukuma laikā te esot miris pulkvedis de Tolli, slavenā krievu karavadoņa Barklaja de Tolli brālis. No Napoleona cīņu laikiem, pēc nostāstiem, Iecavas baznīcas tornī esot saglabājušās vairākas tur iešautas lodes. 1812.gada 7.jūlijā Iecavas teritorijā notika nozīmīgākā no tā laika sadursmēm Latvijas teritorijā - Iecavas kauja. Šajā kaujā franču karaspēka prūšu korpuss ģenerāļu Grāverta un Kleista vadībā sakāva krievu karaspēka daļas. Nostāsti vēsta, ka t.s. Dievdārziņā atpūties Napoleons un 12 bērzu birzī zem katra bērza esot apglabāts franču virsnieks.
19. gadsimtā Iecavas teritorijā bijušas 16 muižas (Brantu, Briedes, Grienvaldes, Misas, Zorģes muiža u.c.). 1827.gadā atvērta Dzimtmisas skola, 1858.g. – Iecavas skola, 1864. – Misas skola. 19. gadsimta beigās straujā kapitālisma attīstība un Iecavas ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja ciemata un tā administratīvā centra veidošanos. 1869. gadā uzcēla pagasta namu, 1876. gadā – Iecavas pagasta skolu. 1885. gadā Iecavā atvēra aptieku, kura šajā ēkā darbojas vēl šobrīd. 1891. gadā pabeidza celt jauno miertiesas namu, kurā atradās arī muita, policija, pasts (tagad šeit atrodas kultūras nams). Šajā laikā tapa arī t.s. Amatnieku nams (tagad - pasts).
Pirmā pasaules kara laikā, divus gadus atrazdamās frontes joslas tuvumā, Iecava stipri cieta. Iecavas pils 1915.gadā tiek nopostīta līdz ar krievu armijas atkāpšanos no Rīgas. No pils kompleksa saglabājies L. Reinīra projektētais un grāfa Leonīda fon der Pālena celtais bibliotēkas korpuss, zirgu stallis un trīs parka sargu mājiņas. Pālenu dzimta Iecavai atstājusi arī skolas, slimnīcas, spirta brūža ēkas un vairākas bijušā muižas kompleksa ēkas.
Lai gan Pirmā pasaules kara laikā Iecava stipri cieta - 1920. gadā bija vairs tikai 43 mājas ar 139 iedzīvotājiem, - ērtās satiksmes un auglīgo augšņu dēļ tā ātri atplauka.
Pirmās Latvijas Republikas laikā 17 000 ha Lieliecavas muižas zemes tika sadalīta jaunsaimniecībās, bet muiža pārvērsta ciemā ar 400 apbūves gabaliem. 1935. gadā ciematā bija 709 iedzīvotāji. 30. gadu otrajā pusē Iecavā bija divas skolas, trīs bibliotēkas, slimnīca, daudzi tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi, kā arī vairākas biedrības.
1936. gada 23. augustā Iecavas parkā tika atklāts Brīvības piemineklis. Pieminekli no Latvijas granīta veidoja mākslinieks P. Banders.
Latvijas okupācijas pirmā gada beigas (1941.gads) ir dramatisks visai Latvijai un arī Iecavai - liela daļa pagasta iedzīvotāju tiek deportēti. Otrais deportāciju vilnis pār Iecavu veļas 1949. gadā. No izsūtījuma atgriežas tikai daļa aizvesto. 1990.gada 14. jūnijā Iecavas stacijā atklāts tēlnieka Mārtiņa Zaura veidotais piemineklis staļinisko represiju upuriem „Sāpju semafors”.
Padomju varas gadi iezīmējas ar piespiedu kolektivizāciju. Pēc Otrā pasaules kara Iecavas teritorijā nodibināja vairāk nekā 10 kolhozus, 70. gados tie apvienoti kolhozā „Iecava” (90.gadu sākumā nodibināta a/s „Rakmente” u.c.), p/s „Progress” (90.gadu sākumā izveidoti vairāki uzņēmumi, t.sk. kooperatīvās sabiedrības „Ikstrums” un „Rosme”, SIA „Iecava”) un p/s „Zālīte”.
1958. gadā ar LPSR Augstākās Padomes dekrētu biezi apdzīvotā vieta „Iecava” tiek pārveidota par strādnieku ciematu. Šajā laikā ciematā ir 1242 iedzīvotāji.Piecdesmito gadu beigās Iecavā sāk attīstīties pārtikas rūpniecība. 1957. gadā tiek rekonstruēta spirta rūpnīca, 1962. gadā – piena kombināts, 1961. gadā tiek uzcelta maizes ceptuve. 1968. gadā savu darbību uzsāk kombinētās lopbarības rūpnīca, 1973. gadā ražošanu uzsāk Iecavas putnu fabrika (tagad a/s „Balticovo” - lielākais olu ražotājs Baltijā).
1963. gada 1. februārī Iecavas strādnieku ciemats tiek pārveidots par pilsētciematu.
Astoņdesmitajos gados Iecavas pilsētciematā un tās apkārtnē ir izveidojusies spēcīga agrorūpnieciskā kompleksa bāze. Iecavas stacijā atrodas starprepublikāniskā minerālmēslu bāze, kombinētās lopbarības rūpnīca, asfaltbetona rūpnīca. Teritorijā darbojas Iecavas putnu fabrika, spirta rūpnīca, pienotava un citi uzņēmumi. Šeit atrodas lieli lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumi. Kopējo gaisotni noteica arī situācija, ka šeit atradās trīs PSRS raķešu daļas.
Deviņdesmito gadu sākumā, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un straujajām saimnieciskās dzīves izmaiņām, mainās arī Iecava un tās apkārtne. Tiek izvestas padomju karaspēka daļas, notiek daudzu teritorijā esošo uzņēmumu juridiskā statusa maiņa.
1990. gadā Iecavas Tautas deputātu padome, izskatot jautājumu par ciemata statusa maiņu, izdara izvēli par labu pagastam.
2003.gada 12.augustā Iecavas pagasta padomes deputāti vienbalsīgi nolemj līdzšinējās Iecavas pagasta administratīvi teritoriālajās robežās izveidot Iecavas novadu un, pamatojoties uz Ministru kabineta 16.12.2003. pieņemtajiem noteikumiem Nr.708 „Noteikumi par Bauskas rajona Iecavas novada izveidošanu”, Iecavas pagasts no 2004.gada 1.janvāra kļūst par Iecavas novadu.
2021.gada 1.jūlijā Iecavas ciems oficiāli kļūst par pilsētu, bet Administratīvi teritoriālās reformas dēļ Iecavas novads (Iecavas pilsēta un pagasts) tiek iekļauts apvienotajā Bauskas novadā.
Iecavas pilsētas ģerbonis
2022. gada 1. jūlijā ir reģistrēts Ģerboņu reģistrā.
Šķērsām četrdalīts sudrabs ar zilu. Uz dalījuma šķērskrusts, šķērsām skaldīts un dalīts – no viena uz otru, tam vidū likts zelta zvans.
Iecavas pilsētas karogs
Iecavas pilsētas karogs ir balts ar zilu horizontālu svītru, uz kura centrā novietots Iecavas pilsētas ģerbonis.
Balti–zili–balto svītru attiecības ir 2:1:2, platuma un garuma attiecības ir 1:2.
Karoga krāsas atbilst pantone krāsu skalas krāsām pantone 286C un pantone white.
Apstiprināts ar Bauskas novada domes 28.04.2022. lēmumu.
Iecavas pagasta ģerbonis
2022. gada 24. janvārī ir reģistrēts Ģerboņu reģistrā.
(atjaunots administratīvi teritoriālās reformas dēļ; Heraldikas komisija 2021.gada augustā akceptējusi 2002.gada 7.maijā apstiprinātā ģerboņa atjaunošanu)
Ģerbonī attēloti:
- sudraba šaurais šķērsu krusts zilā laukā - simbolizē Iecavas atrašanās vietu jau no seniem laikiem nozīmīgu ceļu krustojumā: ziemeļu-dienvidu virzienā to šķērso maģistrāle VIA Baltica, kas ir viens no deviņiem nozīmīgākajiem Eiropas transporta koridoriem, bet rietumu-austrumu virzienā no Vecumniekiem Jelgavas virzienā pagastam cauri izvijas Zemgales josta, kas savienojas ar Sēliju. Zilā - debesu, tāluma un ūdens krāsa - godina zemgaļu gara cildenumu un ataino saistību ar pagastu šķērsojošo Lielupes labā krasta pieteku Iecavas upi.
- ģerboņa pēdā ir zelta zvans - ļoti ietilpīgs simbols:
- pirmkārt, tas saistīts ar Iecavas vēsturi: 17.gadsimtā hercoga Jēkaba laikā Dzelzāmurā darbojās dzelzsceplis, vara kaltuve un čuguna lietuve. Divi tajā laikā gatavotie lielgabali vēl tagad apskatāmi Iecavas centrā; kopš 1641.gada joprojām stalta stāv un ar dzidrām zvana skaņām caurbraucējus sveicina Iecavas luterāņu baznīca, kura gadsimtu gaitā gan godā celta, gan pelta nu gaida savu atjaunotni;
- otrkārt, asociācija ar skolas zvanu uzsver izglītības nozīmi, norādot uz daudzajām izglītības iestādēm;
- treškārt, zvans simbolizē tautas modināšanu darbam;
- un, visbeidzot, tas akcentē vēlmi - lai pagasta labā slava tālu skan!
Iecavas novada ģerbonis
(administratīvi teritoriālās reformas dēļ zaudējis spēku 2021.gada 1.jūlijā
Iecavas novada ģerboni izstrādāja mākslinieki Ilze Lībiete un Jānis Ivanovs. 2012.gada 14.februāra domes sēdē deputāti ģerboni apstiprināja, bet martā to apstiprināja arī Heraldikas komisija un reģistrēja Kultūras ministrija. Mākslinieku sagatavoto mapi ar ģerboņa heraldisko aprakstu un attēliem parakstījis Valsts prezidents Andris Bērziņš, kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende un Heraldikas komisijas priekšsēdētājs Laimonis Šēnbergs.
Heraldiskais apraksts
Zilā laukā sudraba šķērskrusts, pēdā zelta zvans; sudraba šaurapmale.
Māksliniece I. Lībiete izstrādājusi arī Iecavas karoga metu.
Karoga apraksts: taisnstūra formas vertikāli dalīts uz pusēm. Viena puse karoga ir dzeltenā, bet otra ir zilā krāsā. Karoga vidū attēlots novada ģerbonis.
Iecavas pilsētas un pagasta grafiskā zīme (logotips)
(pārapstiprināta ar Bauskas novada domes 28.04.2022. lēmumu)
Pašvaldības vizuālās identitātes grafiskā risinājuma izstrādi veica SIA «sem.lv». 2016. gada 8. novembrī domes deputāti apstiprināja Iecavas novada grafisko zīmi (logotipu).
Vizuālās identitātes dizains veidots, pamatojoties uz ideju konkursa, kas notika 2016. gada pirmajā pusē, uzvarētāja Naura Cinovica izstrādāto darbu – tas guva pārliecinošu atbalstu abās konkursa vērtēšanas kārtās. Ideju konkursam iesniegtos darbus pirmajā kārtā vērtēja komisija, savukārt otrajā kārtā – sabiedrība. Apkopotas un vērā ņemtas arī citu konkursa dalībnieku, vērtēšanas komisijas un novada iedzīvotāju izteiktās domas par to, kas simbolizē Iecavas novadu, kas ir tā vērtības: aktīvi iedzīvotāji, daba, lauksaimniecība, labvēlīga vide attīstībai un uzņēmējdarbībai, tradīciju izkopšana, atbalsts, miers, izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums.
Logotipa pamatu veido grafiskā zīme - neregulārs ovāls - ar krāsu pārejām, kas simboliski pastiprina logotipa vēstījumu, ka Iecavas pilsētas un pagasta teritorija ir auglīga un vide ir labvēlīga iedzīvotājiem, vārda elements (priedēklis) «IE», kas palīdz veidot jaunus vārdus, un tekstuālā daļa.
Logotipam ir deviņi krāsu varianti, kas simbolizē Iecavai nozīmīgas jomas. Identitātes pamatkrāsa ir zaļā. Kā papildkrāsas tiek lietotas zilā, oranžā, brūnā, rozā, sarkanā, tirkīza, violetā un dzeltenā, kur zaļā simbolizē novadu, zilā - pašvaldību, oranžā – uzņēmējdarbību, brūnā – sabiedrību, rozā – izglītību, sarkanā – kultūru, tirkīza – sportu, violetā – jauniešus, dzeltenā attīstību. Krāsu papildina attiecīga tekstuālā daļa: zaļā – Iecava, zilā – Iecava iedzīvina, oranžā – Iecava iegūst, brūnā – Iecava iesaistās, rozā – Iecava iemāca, sarkanā – Iecava iedvesmo, tirkīza – Iecava iekustina, violetā – Iecava iesakņojas, dzeltenā – Iecava iegulda.
(pārapstiprināta ar Bauskas novada domes 28.04.2022. lēmumu)
Iecavas novada himna - Mareka Pelša dziesma «Ciematā dzimtajā»
(apstiprināta ar Iecavas novada domes 12.11.2013. lēmumu)
Iecavas ģerbonis attēlots pastmarkā (15.01.2010.)
