Piektdien, 25. martā, pie represēto piemiņas ansambļa Brīvības bulvārī Bauskā tika pieminēti 1949. gadā deportētie Latvijas iedzīvotāji un komunistiskā genocīda upuru gadadiena. Kā ierasts, piemiņas pasākumā pulcējas vairāki desmiti cilvēki, bet visas dienas garumā cilvēki individuāli devās pie ansambļa un nolika ziedus.
Ziedus nolika un ar klusuma brīdi deportētos pieminēja arī Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis.
Priekšsēdētājs minēja, ka kopš pēdējās lielākās mūsu tautas izsūtīšanas svešumā pagājuši 73 gadi. “Kā katru gadu, arī šogad 25. martā pieminam sarkanās okupācijas laikā salauztos likteņus, atceramies izpostītās ģimenes un dzīves, kas tika sakropļotas gan fiziski, gan morāli. Taču šajā pavasarī uz vēsturiskajiem notikumiem atskatāmies citām acīm. Iepriekš par komunistisko genocīdu pārsvarā spriedām no vēstures grāmatām, arhīvu materiāliem un atmiņām, kuras saglabājuši vēl dzīvie represiju upuri. Toties šobrīd paši esam liecinieki milzīgajam postam, ko lielais austrumu kaimiņš nodara pašlaik.
Netālu no mums - Ukrainā – šāva vakar un šaus arī rīt. Redzam, cik lielas ciešanas Krievijas agresors sagādā mierīgajiem iedzīvotājiem. Atkal tūkstošiem cilvēku tiek padzīti no savām tēva mājām un iznīcināti. Tāpat kā pagājušā gadsimta vidū, arī patlaban nepārvērtējams ir cilvēciskais atbalsts un līdzcilvēku iejūtība. Cilvēcība pāri visām tautībām. Toreiz – izsūtījumā - daudzām latviešu ģimenēm palīdzēja izdzīvot sirsnīgi vietējie iedzīvotāji. Ja nebūtu viņu atbalsta, latvieši neatgrieztos savā dzimtenē un neizaugtu šo ģimeņu atvases”, klātesošos uzrunāja Aivars Okmanis.
Priekšsēdētājs uzsvēra, ka arī tagad lielā vērtē ir empātiska palīdzība cilvēkiem, kuri pret savu gribu ir aizdzīti svešumā. Tomēr jāapzinās: lai kādus pabalstus un materiālu atbalstu sniegtu pašvaldība, valsts un sabiedrība kopumā, tas nekādi nevar atsvērt cilvēciskos zaudējumus un neizdzēšamās sāpes.
“Pasaule mums apkārt būs tāda, kādi esam mēs paši. Lai tā būtu nevis naidpilna un iznīcinoša, bet gaismas piepildīta un cilvēcīga! Būsim nomodā par saviem tuvākajiem, par savu zemi un tautu,” uzrunas nobeigumā sacīja priekšsēdētājs.
Brīvības bulvārī atceres mirklis tika pavadīts kopā ar vīru kvartetu Jāņa Āboliņa vadībā. Pasākumu vadīja aktieris Jēkabs Reinis. Spēka vārdus un uzrunu sacīja arī mācītājs Aivars Siliņš un vēsturnieks Raitis Ābelnieks.
1949.gada 29.janvārī Maskavā tika pieņemts slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) partizānu un viņu atbalstītāju, arī nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto partizānu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies partizāni un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību. Par kulakiem dēvēja turīgākos zemniekus, lai gan tie bija izputināti ar paaugstinātām nodevām jau iepriekšējos gados (1947.gadā tika izstrādātas kulaku saimniecību pazīmes un apriņķu izpildkomitejās sākti veidot kulaku ģimeņu saraksti).
Iedzīvotāju arestēšana un nogādāšana dzelzceļa vagonos sākās 25.martā un ilga vairākas dienas. No Latvijas izsūtīja vairāk kā 42 000, no Lietuvas - aptuveni 32 000, bet no Igaunijas - nepilnu 21 000 iedzīvotāju.
No Bauskas apriņķa izsūtīja 522 ģimenes jeb 1539 iedzīvotāju. Visi viņi bija latvieši. Kā kulaki skaitījās 442, bet kā nacionālisti - 80 ģimenes. Gandrīz viņi visi nonāca nometinājuma vietās Omskas apgabalā, Sibīrijā, bez tiesībām atgriezties mājās.
1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem 1949. gada 25. - 29.martā. Deportācijās, kuras tika slepeni sauktas par operāciju „Krasta banga", tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas.
