Turpinām stāstīt Bauskas novada pagastu un ciemu stāstus.
Lielākās apdzīvotās vietas: Pilsrundāle (pagasta centrs), Saulaine, Ziedoņi, Mazbērstele, Vecrundāle, Mazmežotne, Punslavas, Priedītes, Lepšas, Jāņukrogs, Švirkale.
Populārākie tūrisma objekti: Rundāles pils muzejs, kultūrtelpa “Mežotnes baznīca”, Mazmežotnes muiža, Rundāles ūdensdzirnavu muzejs, Mežotnes pilskalns, Tropu tauriņu māja, vides izziņas sēta “Pie Ozoldārza”.
Kur paēst: restorāns “Rezidence”, viesu nama “Baltā māja” kafejnīca, kafejnīca “Ozollāde”, kafejnīca “Grāfs”, kafejnīca “Rundāles pils krogs”.
Pagastā darbojas iedzīvotāju padome. Tās priekšsēdētājs Māris Leitlants ar savu rīcību iedvesmo arī citus: ir Saulaines patriots, ar ģimeni izkopis Kaucītes krastus, izveidojot skaistas vietas, kur upei plūst un cilvēka acij piestāt.
“Atnāc un esi Rundāles laikā!”
Viens no Rundāles atpazīstamības simboliem ir daudzveidīgie kultūras pasākumi, kas spēj pulcēt ne tikai vietējo publiku, bet arī attālākus kultūras baudītājus. Rundāles apvienības pārvaldes kultūras darba organizatore Lilita Lauskiniece atklāj panākumu noslēpumu - viņa ar apbrīnojamu degsmi meklē neparasto, vēl neieraudzīto un pārsteidzošo, lai atvestu to uz Rundāli, parādītu vietējai kopienai un viesiem.
Rundāles pagasta kultūras vietas ir Rundāles Multifunkcionālais centrs (MFC), Mežotnes pilskalns, kultūrtelpa “Mežotnes baznīca”, Saulaines un ziedoņu teritorija. Pagastā darbojas astoņi amatierkolektīvi, kuru dalībnieki dzied, dejo, spēlē teātri un glezno; jau 13 gadus centrā darbojas arī teātra grupa ar drāmas elementiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Uz mēģinājumiem Rundāles MFC pulcējas arī Svitenes tautas nama sieviešu koris “Runda”.
Rundāles MFC šogad svinēs piecu gadu jubileju - no jūnija līdz augustam dažādu pasākumu virknē. Savukārt Rundāles kolektīvi – amatierteātris “Stella”un teātra studija “Savējie” – šogad svinēs 30 gadu jubileju.
Rundāles kultūrai ir savs moto: “Atnāc un esi Rundāles laikā!”. Stāstu par to var aplūkot reklāmfilmiņā, kura apskatāma Facebook Rundāles MFC lapā un kuru palīdzējis sagatavot Imants Lancmanis. “Rundāles laikam piemīt kāda brīnumaina īpašība – tas ir mainīgs. Instruments, kas ļāvis tam tā notikt, ir Rundāles pils, jo tā ir kā savdabīga laika mašīna. Tajā laiks ir apturēts un pat vēl vairāk – tas ir griezts atpakaļ. Tas dīvainais izstarojums, ko dod pils, piešķir visam un visiem, kas tur ir bijuši, pavisam citu laika izjūtu. Paplašinājis to.”
Tradīcijas rada līdzsvaru
Kad jaunais un neredzētais iedzīvojas vietējā kopienā, tad tā kļūst par tradīciju. Un arī Rundālē tādas ir, jo cilvēkos vairo kopības sajūtu: ielīgošana brīvdabas amfiteātrī un pie “Baltās mājas ”ar cepļa atvēršanu, “Ziedu svētki” kopā ar Bulduru tehnikuma floristiem un koncertu Mežotnes baznīcā, Baltu vienības diena Mežotnes pilskalnā, bērnu Radošās dienas, pensionēto pedagogu sveikšana, amatierkopu Lieldienu un Ziemassvētku koncerti, “Sajūtu istaba” un Ziemassvētku egles iedegšana, foto plenērs, vasaras vakaru brīvdabas koncerti Mežotnes pilskalna teritorijā un brīvdabas amfiteātrī, valsts svētku svinības un vēl, un vēl.
Rundāles laiku skaita saules pulksteņi
Uz Rundāles Multifunkcionālā centra amfiteātra sienas kopš ēkas izveides 2019. gadā atrodas divi oriģināli saules pulksteņi, kuru autors ir Mārtiņš Gills. Tie iekļaujas sienas dekorā ar vertikāliem un slīpiem metāla elementiem, sasaucoties ar paša amfiteātra būvi. Abi pulksteņi apvieno vēsturisko ar mūsdienīgo, tradicionālo ar praktiski izmantojamo.
Saules pulkstenis, kas atrodas virs estrādes, attēlo vietējo Rundāles laiku. Tas ir vēsturiski lietotais tā saucamais saules laiks, kādu lietoja arī Rundāles pils izveides laikā, tas ir pirms laika joslu ieviešanas. Vietējais laiks nozīmē to, ka dienas vidus ir pulksten 12, bet atzīmētās stundas ļauj noteikt laiku līdz astronomiskajam pusdienas laikam vai no tā. Šādu laiku rāda daudzi senākos laikos veidoti saules pulksteņi, savukārt mūsdienās sadzīvē lietotais laiks ir novirzījies no saules rādītā – vasaras periodā reālais dienas vidus iestājas pusotru stundu vēlāk.
Saules pulkstenis, kas atrodas uz labajā pusē esošās sienas, ir unikāls – tāds nav sastopams Baltijas valstīs un abās austrumu kaimiņvalstīs. Tas attēlo informāciju, ko parasti nerāda nedz parastie saules pulksteņi, nedz rokas pulksteņi vai mobilo telefonu tipiskās pulksteņu lietotnes. Šis saules pulkstenis rāda stundu skaitu, kas atlicis līdz attiecīgās dienas saulrietam.
Abiem saules pulksteņiem laiks nolasāms no izvirzītajā puslokā ievietotās lodes ēnas.
Šovasar Rundāles Multifunkcionālajā centrā būs skatāma ceļojošā izstāde “Saules laiks”, kas sniegs pārskatu par Latvijā esošajiem saules pulksteņiem, dažādiem saules pulksteņu veidiem un to darbības principiem. Uz planšetēm drukātajās fotogrāfijās un ideju skicēs attēloti piecdesmit saules pulksteņi, kuru veidošanā piedalījies izstādes autors Mārtiņš Gills. Izstādes darbības periodā būs arī lekcija par saules pulksteņiem.
Savējo sajūta baro saknes
Vitolds Ārmanis ir rundālietis jau vairākās paaudzēs. Bērnību pavadījis Viesturos, skolā gājis Rundālē un joprojām, arī mūža briedumā, nekur nav pazudis. Iesakņojies ar dziļām saknēm. “Vai citur būtu labāk?” retoriski vaicā Vitolds. Te notur cilvēki, ar kuriem visu mūžu kopā būts un strādāts, vietas skaistums, pils tuvums. Varētu saukt vēl un vēl, bet kopumā tā esot savējo sajūta. “Tā uzliek piederības zīmogu un nelaiž tik viegli prom,” spriež Vitolds. “Cilvēkiem patīk dzīvot Rundālē, te nav neviena tukša dzīvokļa.”
Ticiet vai nē, bet, ja ir palaimējies dzīvot blakus tādiem īsteniem sava darba entuziastiem un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieriem kā Imants Lancmanis, Gunārs Grīnfelds un Vilnis Līdaka, tad nevilšus rodas vēlme daudz sparīgāk to kvalitātes latiņu turēt augstu. To var teikt arī par Vitoldu un viņa sievu Ivetu, kuru lielā aizrautība ir amatniecība.
Vitolds pēc profesijas ir mēbeļu restaurators, taču pirms 13 gadiem, kad šķitis - nav vairs, kur izaugt, pievērsies koka izstrādājumu meistarošanai. Amatnieka darbi - karotes, dēlīši, lāpstiņas, pulksteņi, suvenīri - izceļas ar augsto kvalitāti un arī dizainu, kas veidots, liekot lietā frēzēšanas un lāzergravēšanas iekārtas. Savukārt Iveta jau 37 gadus strādā Rundāles pils muzejā un pašlaik ir zinātniskās literatūras speciāliste, taču arī viņas rokām nav svešas amatniecības prasmes: brīvajā laikā top izšūti lina un frotē dvieļi, lina sedziņas, galdauti, mīkstās rotaļlietas.
Ārmaņu ģimenes saražoto var iegādāties Rundāles suvenīru veikaliņā, kas izveidots kopā ar jau pieminēto restauratoru un tēlnieku Gunāru Grīnfeldu, savukārt Bauskas Rimi apmeklētāji jau vairāku gadu garumā būs ievērojuši brašo vīru un viņa tirdzniecības stendu laikā pirms Ziemassvētkiem.
Kolekcionāru azarts
Kolekcionēšana var būt ļoti aizraujoša, jo tā sniedz zināšanas, izpētes un atklāšanas prieku, estētisku baudu, nostalģiju un varbūt kādu pat var padarīt bagātu.
Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane izveidojusi grāmatzīmju kolekciju “Aelitas grāmatzīmes”, kas 2025. gadā sākusi ceļot pa novada bibliotēkām. Kolekcijā aplūkojamas 153 dažādu formu un materiālu grāmatzīmes, tostarp no Turcijas, Ķīnas, Francijas, Vācijas, Lietuvas un Skandināvijas valstīm, kas krājuma pūrā liktas vairāk nekā 15 gadus. Katrs eksponāts ir īpašs ar savu dizaina novitāti un roku darba niansēm, kas atspoguļo grāmatzīmes gan kā praktisku, gan māksliniecisku objektu.
Tā kā Pilsrundāles bibliotēkas logo ir atvērta grāmata ar rozi, tajā tiek krāti citāti par rozēm. Katrs, kas ierodas pieteiktā ekskursijā vai nejauši apciemo bibliotēku, saņem kādu no tiem.
Tikai no maziem atmiņu fragmentiem rodas lielās vēstures lappuses, ir pārliecināta Aelita Ramane. Viņa savākusi rundāliešu (arī sviteniešu, viesturiešu un saulainiešu) dzīvesstāstus un šo stāstu kolekciju apkopojusi divās grāmatās “Atmiņu upe plūst”.
Kolekcionāru azarts un māksliniecisks talants piemīt arī Pilsrundāles vidusskolas skolotājām: Agrita Jeršova krāj eņģeļus, Inta Poča – uzpirksteņus, Linda Stīrija glezno, Daina Bergmane veido skulptūras no betona masas.
Savā ziņā par kolekcionāriem var uzskatīt arī sportistus, jo viņi krāj noskrietos kilometrus, paceltos kilogramus un, protams, arī medaļas, titulus un godalgas. Rundālē tādi noteikti ir ultramaratoniste Gita Muceniece un spēkavīrs Jānis Ilgavižs. Savukārt fotogrāfe Ļena Brazjule kolekcionē skaistos skatus. Viņas fotogrāfijās Rundāle apbur visos gadalaikos.
Slavenu novadnieku veikums apkopots kalendārā
2022. gadā Pilsrundāles bibliotēka sadarbībā ar Bauskas Centrālo bibliotēku ir izveidojusi novadniekiem veltītu digitālo kalendāru “Rundālieši”, kurā apkopota informācija par 83 personām. Kalendārs nav piesaistīts aktuālajam gada kalendāram, bet atklāj katra novadnieka dzimšanas dienu konkrētā mēnesī. Uzklikšķinot uz attiecīgā datuma, var iepazīties ar personas biogrāfiju un sasniegumiem. kalendārs ir pieejams ikvienam https://ej.uz/kalendarsrundaliesidigi un joprojām ir papildināms.
Ar buru jahtu pasaules ūdeņos
Vai zinājāt, ka viens no ievērojamākajiem pasaules apceļotājiem Jānis Paltiņš (1909-1993) ir dzimis Rundālē? Mācījies Rundāles pamatskolā, Jelgavā un Parīzē, 1944. gadā izceļojis uz Zviedriju. Viņa ceļojumi ir iedvesmojuši daudzus cilvēkus visā pasaulē, un viņa stāsti ir kļuvuši par leģendām. Viens no slavenākajiem ceļojumiem bija 1949. gadā, kad viņš kopā ar savu draugu Ernestu Karuli devās ceļojumā apkārt pasaulei ar jahtu “Polaris”. Ceļojums sākās Londonā pie Tauera tilta un turpinājās cauri dažādām pasaules valstīm. J. Paltiņš sarakstījis divas grāmatas “Vējos un bangās” (līdzautors B. Šumskis, Rīgā, Atauga, 1940., 173 lpp.) un “A small boat, an unfinished dream” (“Maza laiva, nepabeigts sapnis”- tulk.). Abas grāmatas pagājušā gada rudenī Pilsrundāles bibliotēkai uzdāvināja kāds cilvēks, kurš atmetis visas cerības atrast vairāk informācijas par Jāni Paltiņu. Bet bibliotēkai palikušas grāmatas, kas glabājas novadpētniecības krājumā.
Latvijas valsts tapšanas un attīstības veicinātājs
Rundāles pagasta Kraukļu māju saimnieka Vesmaņa ģimenē pirms 150 gadiem, 1875. gada 15. aprīlī, piedzima dēls Fridrihs Vesmanis. Kas varēja paredzēt, ka dēls būs tik izglītots un mērķtiecīgs savās izvēlēs no Rundāles līdz pat Anglijai, ka kļūs gan par Jelgavas pirmo mēru, gan par pirmo Saeimas priekšsēdētāju un Latvijas sūtni Londonā.
Fr. Vesmanis skolojies Jelgavā un pēc Jelgavas ģimnāzijas pabeigšanas studējis jurisprudenci Tartu universitātē. Par aktīvu dzīves pozīciju 22 gadu vecumā tika arestēts. Pēc aresta 1897. gadā emigrējis uz Angliju, kur kopš 1899. gada izdeva laikrakstus “Sociāldemokrāts” un “Latviešu Strādnieks”. Emigrācijas laikā perfekti apgūtā angļu valoda nospēlējusi būtisku lomu Fridriha Vesmaņa tālākajā dzīvē, jo no 1925. gada februāra līdz 1932. gada martam Vesmanis bija Latvijas sūtnis Apvienotajā Karalistē. Vesmaņa laikabiedri, žurnālisti (žurnāls “Aizkulises”) viņu raksturo šādi: “Fridrihs Vesmanis esot “pārāk neatkarīgs”, angliski runājot labāk nekā latviski, turklāt viņam no Anglijas pārāk bieži bijis jābrauc uz Latviju.”
1903. gadā Fridrihs Vesmanis nelegāli atgriezās Latvijā, tomēr tika apcietināts un izsūtīts. Bet jau 1909. gadā pabeidza Pēterburgas universitāti.
1918. gada 10. decembrī Pagaidu valdība pēc tieslietu ministra P. Juraševska ieteikuma iecēla amatā Jelgavas apgabaltiesas tiesnešu sastāvu. Par Jelgavas (tagad – Zemgales) apgabaltiesas locekļiem tika iecelti Otto Osten-Sakens, Jānis Stokets un arī Fridrihs Vesmanis.
Jau 1919. gada 3. aprīlī Jelgavas apgabaltiesas tiesneši sanāca uz pirmo civilnodaļas sēdi, bet 13. maijā apgabaltiesa sanāca pirmo reizi kā apelācijas instance, un 5. augustā apgabaltiesa iztiesāja pirmo krimināllietu par kādu zirgu zagli. Fr. Vesmanis bija advokāts Jelgavā un Pēterburgā, kā arī darbojās žurnālistikā.
No 1919. gada jūlija līdz augustam Fr. Vesmanis bija Tautas padomes loceklis, bet jau nākamajā -1920. gadā - ievēlēts par Jelgavas pirmo mēru, kā arī darbojies Satversmes sapulcē.
Pēc diviem gadiem, 1922. gadā, dibinot Centrālo vēlēšanu komisiju, Vesmanis bija viens no astoņiem tās sākotnējiem locekļiem. No LSDSP viņš ievēlēts 1. Saeimā un bijis pirmais Saeimas priekšsēdētājs.
1925. gada sākumā Fr. Vesmanis no ārlietu ministra Meierovica saņēma aicinājumu ieņemt vakanto sūtņa posteni Londonā. Pēc nelielas apspriešanās ar frakcijas biedriem jaunais izaicinājums tika pieņemts. Protams, savu piekrišanu deva arī Valsts prezidents un jau tā paša gada martā Fr. Vesmanis devās uz Londonu. Tikai trīs nedēļas vēlāk pie viņa devās sieva Berta, kuras angļu un franču valodas studijas lieliski noderēja turpmākos gadus. Pats Fr. Vesmanis rakstīja: “Mani vecāki par šo manu iecelšanu nav sevišķi sajūsmināti. Viņi ir veci. Manam tēvam 78. gads. Es esmu viņa vienīgais dēls, jo brālis Kārlis kritis karā. Viņi vēlētos, lai es būtu viņu tuvumā. Es viņus mierinu, ka 24 stundu laikā man iespējams pārbraukt pie viņiem, ka mans sūtņa laiks kādreiz būs apkārt un ka tad jau atkal vienmēr būšu viņu tuvumā.”
Grāmatā “Klausieties pagātnes soļos” ir publicēta arī Fr. Vesmaņa sarakste ar ģimeni Rundālē. 1926. gada 25. martā no Londonas viņš rakstīja vecākiem: “Izbraukāju atkal Šveici un Franciju un tas nu jau izliekas tikpat vienkārši, kā no Kraukļiem uz Rīgu aizbraukt. Patlaban domājam pāris trīs mēnešus mierīgi pa mājām nodzīvot un nekur nebraukt. Esam tagad nodarbināti, sakarus ar angļiem uzturot, jaunnedēļ uzņemsim sūtniecībā skautus no Rīgas kopā ar angļu biedriem. Šodien bija pie mums profesors Simpsons ar kundzi, kurš nosprauda mūsu robežu ar Lietavu, vajadzēja tīri pabārties Gliebavas mežu dēļ. Ženēvā dabūju zināt par mūsu bijušo lielkungu Šuvalovu, kurš sēdot Monte Karlo spēļu nama tuvumā un interesējoties, vai nevar vēl ko nebūt dabūt par Rundāles muižām, jo naudiņa ejot uz beigām.” 1927. gadā pēc Jāņa Čakstes nāves Fridrihs Vesmanis bija arī viens no kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu.
Sūtņa amatā Londonā pagāja septiņi darbīgi gadi un abi ar Bertu atgriezās dzimtenē. “18. martā 1932. gada agrā rītā sasniedzam Latvijas robežu. Svīst pirmā rīta gaisma un pretīm mums atmirdz sniegotie Zemgales līdzenumi.”
1932. gada 18. martā Fr. Vesmanis atgriezās no Londonas un uzsāka senatora darbu, bet 1934. gadā tika apturēta Saeimas darbība. 1937. gada 1. septembrī viņš devās pensijā.
Mūža nogale izcilajam novadniekam, kā daudziem tolaik, bija traģiska, jo 1941.gada 14. jūnijā Fridrihs Vesmanis tika apcietināts par to, ka “bijis sociāldemokrātu galēji labējā novirziena līderis”, un ar sievu Bertu aizsūtīts uz Krieviju. Berta vēl paspējusi piezvanīt Fridriha māsai Annai un pateikusi: “Mūs aizved. Uz neredzēšanos!” Bertas mūžs aprāvās vēl Jēkabpilī 16. jūnijā. Fridrihu aizsūtīja uz Soļikamskas soda nometni Usoļlagā, Molotovas apgabalā, bet tā paša gada 7. decembrī beidza pukstēt viņa sirds…
Sava tēva mājās Rundālē Fr. Vesmanis pēdējo reizi bija 1941. gada maija beigās. Tēvs – vecais Kraukļu saimnieks Kārlis Vesmanis savu dēlu pārdzīvoja vēl četrus gadus un mira 1945. gada 20. februārī 97 gadu vecumā. Apglabāts Rundāles pagasta Sudmalu kapos. Dzimtas atvases dzīvo Latvijā, Austrālijā, Kanādā un Amerikā. “Latvietis nav klaiņotājs, ja vien skarbi vēji viņu varmācīgi neizrauj no savas mājas ar visām saknēm. Ar visām saknēm? Nē, spurgaliņas paliek un asiņo. Mēs staigājam pa sāpošu zemi, pilnu ar aprautu sakņu spurgaliņām.” (Anna Rancāne)
2013. gada oktobrī Sudmalu kapos atklāja pieminekli Fridriham un Bertai Vesmaņiem. Atklāšanā piedalījās valsts un pašvaldības pārstāvji, radinieki, kas stāsta Vesmaņu dzimtas stāstu tālāk.
Paldies par atsaucību un iesaistīšanos materiāla tapšanā Aelitai Ramanei, Lilitai Lauskiniecei un Vitoldam Ārmanim!